Nanomateriāli ir visur

Nanomateriālus jau daudzus gadus izmanto dažādās jomās, bet tie ir atrodami arī dabā, piemēram, vulkānu radītajos pelnu mākoņos, jūras vējos un ugunsgrēku dūmos.

Citiem vārdiem sakot, nanomateriālus neiegūst tikai laboratorijā. Savukārt nanotehnoloģijas ļauj cilvēkiem radīt materiālus, kuros tiek izmantotas nanoformas. Mēs izmantojam tās aizvien vairāk, jo nanoformām ir vairākas priekšrocības, kādu nav lielāka izmēra vielām. 

Ja, piemēram, dārza plastmasas krēslus pārklāj ar nanotitāna dioksīdu, to virsma kļūst pašattīroša. Uz šāda pārklājuma ūdens veido nevis pilītes, bet gan ūdens plēvi. Netīrumi izšķīst ūdens plēvē, un nākamā spēcīgā lietusgāze vienkārši noskalo netīrumus, notīrot krēslus.

Izmērs ir ļoti svarīgs, tomēr tas nav vienīgais būtiskais aspekts

ātad svarīgākais ir izmērs, vai ne? Jā un nē. Noteikt, kad materiāls kļūst par nanomateriālu, nav nemaz tik vienkārši. Nanomateriālam var būt citādas īpašības nekā tai pašai vielai ar lielāka izmēra daļiņām. Tas nozīmē, ka, materiāla daļiņu izmēram mainoties no liela izmēra uz nanoformu, var mainīties arī materiāla īpašības, bet tas, kādā izmērā šīs izmaiņas notiek, ir atkarīgs no konkrētās vielas. 

Tad kas īsti ir nanomateriāli?

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir bijis tik grūti vienoties par jēdziena “nanomateriāli” definīciju. Eiropas Komisija nanomateriālus ir definējusi kā kaut ko, kas satur 1–100 nanometrus garas daļiņas. Salīdzinājumam var minēt, ka vīruss, kas atrodas uz durvju roktura un var inficēt jūs ar gripu, ir 100 nanometrus garš.

Citi uzskata, ka izmērs nav pats svarīgākais aspekts. Viņi apgalvo, ka definīcijai patiesībā jāakcentē nanodaļiņu nebijušās īpašības. Kā jau minējām, inovatīvās īpašības ne vienmēr ir saistītas ar konkrētu izmēru vai tieši 100 nanometriem, tāpēc tikai ar izmēru pamatota definīcija nav pilnvērtīga.